Izlaist


Akadēmiskais skautu klubs (A.S.K.) un korporācijas dibināšana

ask-krushu-nozime-2010

Fil! K. Dzirkalis, lett.

Kā tapa Fraternitas Academica*

I. Saknes.

Fraternitas Academica pirmsākumi saistās ar Akadēmisko skautu klubu (A.S.K.). Lai būtu skaidrībā par tā rašanos, mums jāmet skats atpakaļ uz motīviem, kas izraisīja tā dibināšanu. Ļoti nozīmīgs pagrieziens Latvijas Skautu centrālai organizācijai bija 1923. gads, kad augustā Rīgā, Mežaparkā notika 1.lielā nometne jeb džamboreja (Jamboree). Ģenerālis K.Goppers man uzticēja šīs nometnes organizēšanu, un pēc šīs nometnes skautu kustība uzrādīja milzīgu augšupeju. 1923. gada beigās skautu vadītājos Rīgā iestājās daudzi censoņi no provinces, vairums studenti. Šādu studentu – skautu skaits sasniedza vairākus desmitus, bet tie nebija organizēti. Sarunās ar saviem skautu kolēģiem V.Voitu, A.Rubeni, P.Sļetovu, A.Vēju u.c., mēs nācām pie slēdziena, ka būtu vēlams apvienot skautus studentus kādā organizētā grupā, un nolēmām, ka dibināms skautu akadēmiskais klubs. Kluba mērķis bija pulcēt visus skautus, kas studēja kādā augstākā mācības iestādē, t.i., Latvijas Universitātē, Mākslas akadēmijā un Latvijas Konservatorijā un tradīciju garā izkopt tajos visas garīgās un morālās vērtības saskaņā ar skautu ideāliem. Par savu oficiālo nodibināšanos ziņojām LSCO Centrālai pārvaldei, kas klubu apstiprināja kā savu autonomu sastāvdaļu. Tāpat par savu nodibināšanos paziņojām Universitātes rektorātam. Sākumā mēs bijām tikai ap 12 locekļu, bet skaits pakāpeniski pieauga. Par kluba priekšnieku no paša sākuma līdz tā likvidēšanai ievēlēja mani. Ievēlēja kluba valdi: K.Dzirkalis, G.Ābels, kasieris un A.Rubenis, sekretārs; pēdējos mēnešos par sekretāru kļuva A.Vējš, un tā uzsākām savu darbību. Telpas sanāksmēm piedāvāju savā skautu darbības kabinetā Blaumaņa ielā 30/32, sākumā 2., vēlāk 3.stāvā. Šajā namā bija Latviešu Nacionālās jaunatnes savienības miteklis, un tās paspārnē darbojās LSCO 9., 19., 44., 51. un 61.skautu pulciņi. Šīs piecas vienības sastādīja Rīgas 1.skautu novadu, par kuŗa vadītāju inspektoru biju tajā laikā iecelts. Parasti kluba biedri nāca un gāja pa ieeju no Pērses ielas.

Mūs visus saistīja skautisma ideoloģija, un šajā izpratnē arī attīstījās turpmākā darbība. Izstrādājām savus statūtus un iekšējās sadzīves noteikumus. Sanāksmes parasti notika trešdienās un ar sarunām ievilkās līdz pusnaktij. Ikvienam kandidātam bija jānolasa kāds referāts, un pēc viena mēneša pilnsapulce varēja to uzņemt par biedru. Referātu temati bija ļoti dažādi un interesanti, tomēr viens man palicis atmiņā jo sevišķi, proti, A.Rubeņa nolasītais par atavismu skautismā, kas izraisīja dzīvas debates. Biedra uzņemšana saistījās ar svinīgā solījuma parakstīšanu tā saucamā “Zaļā grāmatā”, kur bija ierakstīti arī noteikumi. Ja man atmiņa neviļ, tad solījuma teksts skanēja: “Modrībā par savu godu apsolos visiem spēkiem censties būt uzticīgs Dievam un Latvijai, palīdzēt tuvākiem katrā laikā un palikt uzticīgs skautu ideāliem”, kas bija līdzīgs skautu vadītāju solījumam. Jaunam biedram piesprauda pie uzvalka atloka arī krūšu nozīmi – stilizētu skautu liliju. Nozīme bija rombveidīga, baltā emaljā ar zaļu apmalīti un burtiem ASK pēc mana meta. Kā zināms, skautu nozīme simbolizē laba un pareiza ceļa rādīšanu, kas ir ziemeļus norādošais smailes gals kompasa rozē vai vecās kartēs. Ir pazīstams otrs skautu nozīmes izskaidrojums, ko apzīmē ar lilijas simboliku. Šis trejlapis atgādina balto, smaržīgo ziedu – liliju, cēluma, nevainības un skaidrības jēdzienus. Šāda lilija pazīstama heraldikā un grezno daudzu provinču, vecu dzimtu un pilsētu vapeņus Itālijā, Francijā, Vācijā utt. Starp citu, lilija bija arī daudzus gadsimtus Francijas vadošā nama simbols un saucās fleur de lis. Daži vēsturnieki šo liliju atvasina no šķēpa vai kāda asa ieroča smailes.

Rudens sēmestrī izveidojām arī īpašu “krusttēvu” institūtu, kur ikviens kandidāts izvēlējās sev atbalstītāju un ieteicēju no vecāko biedru vidus. Kandidāta laiks bija viens mēnesis. Biedru maksa mēnesī bija Ls 1,- centāmies ievest arī dažus labus iekšējās sadzīves veidus un izkopt tradīcijas, ko biju novērojis Lettonia, un atzinis par vajadzīgu neuzkrītoši iedzīvināt Akadēmiskajā skautu klubā. Sasveicināšanās pēc skautu tradīcijas notika ar kreiso roku (tā ir tuvāk pie sirds) un viens otru uzrunāja ar “Tu”. Parasti sanāksmes sākās ar iepriekšējā protokola nolasīšanu un tad, pieturoties pie dienas kārtības, izlēma aktuālas lietas. Pēc sanāksmes visi uzkavējās vēl telpās un savstarpējās pārrunās pavadīja dažas stundas. Starplaikā dziesmu vadonis uzsāka un nodiriģēja kādu tautas vai skautu dziesmu: “Ir mūs daudz par visu zemi”, “Džons Brauns” u.c. Smēķēts netika, tāpat alkoholiskos dzērienus nelietoja. Ja nemaldos, ASK pastāvēšanas laikā noturējām arī pāris tējas vakaŗus, kur ar sevišķu rosību un jautrību izcēlās Teodors Roze. Viņa asprātība un oriģinālā pieeja lietām bija patiesi vienreizēja. (Teodors Roze bija latvju stenografijas autora Jāna Rozes dēls, bij. virsnieks, kalpakietis, un 12.skautu pulciņa priekšnieks). Sanāksmes bija pāŗmaiņus: vienu trešdienu bija pilnsapulces, otru – referātu vakari. Savā darba kabinetā novietojām arī ASK iegādāto viendurvju grāmatu skapi, kur uzglabājām savas aktis, protokolus un pārējās lietas. Pie sienas uzkārām palielinātu ASK nozīmi krāsās. Savā pastāvēšanas laikā kluba biedri izdarīja divus grupu foto uzņēmumus.

Tā kā biedru skaits arvien pieauga, tad bijām paredzējuši izlikt Universitātes vestibilā, resp. kādā koridorā savu vitrīnu, bet līdz tam nenonācām. Vasaras brīvlaikā ASK, protams, aktīvo darbību pārtrauca.

Ievērojot Akadēmiskā skautu kluba ideoloģiskos mērķus un atbilstošo darbību, to varēja uzskatīt par LSCO izlases vienību un tā biedrus savā ziņā par LSCO kodolu, jo gandrīz visi ASK biedri ieņēma atbildīgus amatus latvju skautu kustībā.

Akadēmiskajā skautu kluba pēdējā laikā darbojās (alfabētiskajā secībā): Gotfrīds Ābels, ing., Eriks Āboliņš, silv., Teodors Baltpurviņš, oec., (lett.), Jāzeps Dombrovskis, oec., (sel.), Kārlis Dzirkalis, arch., (lett.), Oskars Geide, agr., Jānis Jurķelis, mech., Edgars Kalniņš, silv., Valdis Klētnieks, math., Alfreds Ķipēns, ing., Oskars Krauze, arch., Alfreds Ledaunieks, math., Arvīds Lūks, ing., Hugo Mercs no Mākslas Akadēmijas, Kārlis Nollendorfs, agr., Belizārs Radziņš, agr., Teodors Roze, chem., Alvīls Rubenis, iur., Kārlis Rudzītis, agr., Pāvils Sļetovs, ing, (fr.Arct.), Arvīds Vējš, ing., (latv.), Kārlis Vēveris, iur., Valters Voits, iur., (lett.), Vilis Zaķītis, med., (lett.), Bernhards Zalts, oec., Richards Zariņš, theol. un Vladimirs Žuniņš, iur. Pavisam 27 locekļi, starp tiem 7 aktīvi burši. Gados gandrīz visi bija jauni puiši, pat nesasnieguši pilngadību. Vecākie bija R.Zariņš un T.Roze.

Akadēmiskajā skautu klubā valdīja draudzīga saprašanās un ikviens centās veicināt tā mērķu sekmēšanu.

1924. gada rudenī netieši uzzinājām, ka arī Tērbatā igauņu studenti skauti nodibinājuši savu klubu ar nosaukumu Akademiline Skautide Selts, ar kuŗu uzņēmām sakarus un nodibinājām personīgu kontaktu.

A!S!K! biedri 1924.g. vasarā

Akadēmiskā skautu kluba biedri 1924.g. vasarā

1.rinda no kreisās: oec. J. Dombrovskis, sel., chem. T. Roze, agr. K. Rudzītis,
agr.
K. Nollendorfs, iur. A. Rubenis, arch. K. Dzirkalis, lett.
2.rinda no kreisās: mech. J. Jurķelis, ing. A. Vējš, latv., ing. A. Lūks,
math.
A. Ledaunieks, agr. B. Radziņš, art. H. Mercs
3.rinda no kreisās: ing. G. Ābels, theol. R. Zariņš, ing. A. Ķipēns,
silv.
Ē. Āboliņš, math. V. Klētnieks, arch. O. Krauze

II. Pirmie asni.

Šādā labā saskaņā ritēja kluba darbība līdz 1924. gada rudens semestra beigu posmam, kad Kluba dzīvē bija manāmas dažas zīmes un parādības, kas izraisīja tālu ejošas pārmaiņas. Šo periodu varētu saukt par pārejas un pārbaudes laiku. Lai gan ASK biedri savā starpā bija labi pazīstami, jo tos saistīja jau kopējas intereses un aktivitāte skautu kustībā, klubā viņi sadraudzējās vēl ciešāk, nodibinot īsti draudzīgas, atklātas attiecības, tomēr vēroju, ka regulāri vairāki biedri iztrūka sanāksmēs. Viņi aizbildinājās, ka esot aizņemti un kādreiz viesojoties korporācijās. Tā Oskara Krauzes svainis Savelis bija Lettgallia’s tautietis, un viņš tur esot jau vairākkārt bijis ar nolūku tajā iestāties. Pret to absolūti nebūtu ko iebilst, bet šī parādība bija novērojama arī pie citiem. Baidījos, ka tā mēs visi varam izklīst uz visām pusēm un ASK būs tikai sekundāra nozīme. Šis pēdējais apstāklis pamudināja mani uz nopietnām pārdomām un jutu, ka ASK ar līdzšinējo darbību nevar apmierināt jaunatnes pozitīvās dziņas, pieaugošos ideālus un piepildījumus, kā to ikviens jauneklis savos Sturm und Drang gados izjūt. Vajadzēja kādu lielāku spārnojumu, sajūsmu un vietu, kur audzinātu un atrastu sevi. Skautu ideāli ir lielisks pozitīvs priekšstats jauniešiem, pēc kā viņi dedzīgi dzenās, bet, pārkāpjot pilngadības robežas, saskaroties ar dzīvi un atmodinot romantiku, personīgi dabīgi rodas citi pārdzīvojumi, kas savukārt attīsta citu pasaules uzskatu un norūda par vīru. Loģiski, ka ASK biedri, kuŗi nesastāvēja korporācijās, jutās vientuļāki un it kā aizmirsti. Viens otrs nēsāja savus standartu baltos deķelīšus tālāk un biedru starpā bija jūtama viegla diferencēšanās. Šī problēma tieši un netieši nodarbināja visus ASK biedrus, un tur bija ātri jārīkojas un jāglābj, kas vēl glābjams. Ļoti nozīmīga tāpēc šajos mēnešos bija slavenā burga – plaša mēbelēta istaba Vanaga kundzes dzīvoklī Kr.Barona ielā 11-8, kuŗu labā saticībā apdzīvoju kopā ar savu flaušu Kārli Rudzīti, arī ASK biedru. Caur viņu uzzināju dažādas noskaņas un domas, un, kad bieži pārējie ASK biedri mūs tur apmeklēja, tad risinājās spraigas debates. Tur arī dzima ideja par Fraternitas Academica.

Apsverot radušos situāciju, konstatēju, ka esam nonākuši alternatīvas priekšā, proti: 1) pārveidot ASK par korporāciju, tādējādi saturot visu veselīgo biedru kodolu kopā vai 2) ļaut ASK palikt līdzšinējā līmenī, kas ietu pretim lēnai izjukšanai. Korporācijas dibināšanai ASK varēja dot labu, pārbaudītu personāla sastāvu, kas, protams, ir ļoti svarīgs moments. Bet padomājot par milzīgiem grūtumiem, kas saistīti ar jaunas korporācijas dibināšanu, telpām, budžetu, takelāžu, mēbelēm utt., nerunājot nemaz par garu un tradīcijām, man viss likās kā nepārkāpjams kalns vai ilūzija.

Doma bija jāiecer, jāiznēsā un jāizauklē. Tāpēc tiekoties savā burgā ar ASK biedriem, neuzkrītoši pieskāros korporāciju tēmai un uzzinājis vairākuma uzskatus, kas visumā bija pozitīvi, izšķīros par nopietno soli. Sazinoties ar pārējiem domubiedriem, sevišķi O.Krauzi, K.Rudzīti, V.Žuniņu u.c., tāpat ar tiem, kas jau sastāvēja konventos – nolēmām dziļā ticībā skaidri deklarēt savu viedokli, proti: Akadēmiskajam skautu klubam jāpārveidojas par korporāciju. Vairākkārt saaicinot ASK biedrus mazās grupās un tos pārliecinot, pamazām visos nobrieda skaidrība par vienīgi pareizo ceļu. Arī mazvērtības kompleksi bija pārvarēti.

Bet tad tikai sākās īstie grūtumi. Pacēlās rinda jautājumu, uz kuŗiem atbildes paši minējām. Kādi būs jaunās korporācijas ideoloģiskie un specifiskie pamati? Vai ASK biedri, kā īsti skauti, varēs izprast buršu gara būtību? Vai konventam būs kāda aizmugure? Vai vecākās korporācijas necels iebildumus? Kur ņemt līdzekļus konventa dzīvoklim un pārējām vajadzībām? Kā atrisināsies ārējās formas, simbolika? Kāds būs jaunā konventa nosaukums? Likās, ka jautājumiem nav gala. Starp citu, pēc I pasaules kaŗa Rīgā nodibinājās vesela rinda jaunu konventu, un šķita, ka būs jau diezgan. Te nāca Tervetia, kuŗu sastādīja bij. kaŗavīri, Beveronia, Philyronia no liepājniekiem, Fraternitas MetropolitanaFraternitas Petropolitana pēctece, Fraternitas Vesthardiana no zemgaliešiem. Vai mēs nepārvērtējam savus spēkus? Vai nav pārdrošība riskēt ar jaunu konventu?

Un tomēr mēs ticējām savai lietai, cīnījāmies un gājām taisni. Kas zīmējās uz mani personīgi un pārējiem ASK buršiem, tad jautājums mums bija skaidrs. Mēs nevarējām jaunajā konventā palikt. Taču atstāt iesākto lietu pusceļā un nepalīdzēt iesācējiem būtu negodīgi. Ar savām zināšanām un piedzīvojumiem mēs bijām visur klāt, un neviens savas domas un padomu neliedza. Protams, drīz “atvilkšanās” sākās, bet zīmējoties uz sevi, man jāsaka, ka mana intuīcija neļāva man tūliņ aiziet un ar lielu sajūsmu es ķēros pie labā pasākuma novešanas līdz galam. To prasīja arī mans Akadēmiskā skautu kluba priekšnieka prestižs.

Tad nāca ASK pilnsapulce 4.februārī 1925.gadā, kad atzina jaunās korporācijas vēlamību. No formālā viedokļa jaunā korporācijā nevarēja līdzdarboties Hugo Mercs, jo apmeklēja Mākslas Akadēmiju, bet citādi viņš ar Fraternitas Academica saistīts nesaraujamām saitēm un uzskatāms par tās neatņemamu daļu. Vēlāk viņš kā pazīstams koktēlnieks mākslinieks grieza un dāvāja izcilus skaisto Fraternitas Academica vapeni, kas greznoja vēlāk k!ta telpas. Tāpat eo ipso izstājās visi jau agrāk pieminētie 7 burši. Taču viņu attiecības ar Fraternitas Academica palika ļoti ciešas un sirsnīgas. Principiālu iemeslu dēļ “jaunai strāvai” nepieslējās V.Klētnieks un A.Lūks. Oficiāli tātad jaunais k!ts uzsāka darbību ar 17 locekļiem, pilnīgi “neiztaisītā zemē”. Pats es biju Lettoniā jau 6 sēmestŗus (mans coetus – 1920.II) un cik man bija izpratnes k!ta lietās un tradīcijās – to sniedzu pēc labākās apziņas.

Visus pārņēma kāds spēcīgs, jauns un pavisam nepazīts impulss un griba ziedoties kopējai lietai. Biju visur klāt un palīdzēju pat vadīt k!ta sēdes, jo vajadzēja rādīt priekšzīmi k!ta vadīšanas technikā, kā to no labiem paraugiem novēroju Lettoniā. Jautājumi bira kā no pilnības raga. Jēdzieni par buršu garu, goda lietām, komangu, un visām iekšējām un ārējām lietām nāca dienas kārtībā. Jo vairāk par tiem pārspriedām, jo vairāk jautājumi radās. Bet panākumi neizpalika. Ar katru dienu labais kodols nostiprinājās, radās skaidrība un draugu pulks bija saliedēts. Tas bija panākts patiesi ar lielu ideālismu un savstarpēju uzticību. Faktiski tātad Fraternitas Academica dibinātāji sastādījās no skautu un teologu aprindām. Novadi, kas dibinātājus reprezentēja bija dažādi, bet lielākās grupas bija tukumnieki, alūksnieši un cēsnieki. K!ta sēdes noturējām ļoti bieži, dažkārt vēl vecā ASK miteklī, bet pa lielākai daļai manā burgā. Un vai tamdēļ mēs jauno dzīvību nevaram saukt par asniem, par jauniem dzinumiem, kas izaug no veselīga kodola, no veselīgas saknes?

III. Zaļais vaiņags.

Vaiņagu parasti uzliek par nopelniem vai mīlestībā. Un vaiņags arī grezno Fraternitas Academica vapeņa augšējo kreiso laukumu. Tāpēc es ar pilnu tiesību šī raksta pēdējo daļu veltu nobriedušas jaunības zaļumam un nopelnītiem darbiem.

Pirmais jautājums bija konventa nosaukums. Lai paturētu kaut ko no vecā Akadēmiskā skautu kluba, liku priekšā paturēt Fraternitas Academica, nesaistoši ar kādu apgabalu, piem. Selonija, Lettgallia, Talavija utt., kam visi arī piekrita. Tikai kādu gadu vēlāk protestu cēla Dr.med. O.Vacs (Fraternitas Academica Dorpatensis fil!), un, lai nesamainītu nosaukumus konvents bija spiests piekabināt klāt Latviensis. Vēlāk šo piedēkli atmeta. Starp citu, Dr.med. O.Vacs pats kļuva Fraternitas Academica filistrs.

Kādās krāsas būs Fraternitas Academica’i? Vecās korporācijas jau bija visādas variācijas izmantojušas visās pamatkrāsās, tā kā pat Philyronia’i vajadzēja ņemt palīgā pavisam neheraldisko krāsu kā brūno un Vesthardiana’i - pelēko. Zīlējām, vai kaut ko skaistu atradīsim. Visi, kas kaut cik prata rīkoties ar otu – iesniedza metus trikoloram. Beidzot O.Geide to laimīgi atrisināja. Pēc viņa meta pieņēma melns-gaiši zaļš-zelts, tulkojot šo krāsu nozīmi sekojoši: no dzīves grūtībām, caur zaļo jaunību uz zelta nākotni. Šīm krāsām tomēr bija iebildums no Fraternitas Lettica’s (zils-zaļš-zelts), kas izteica domas, ka tumsā būšot grūti krāsas izšķirt. Tomēr šos iebildumus atspēkoja, un tā joprojām Fraternitas Academica turās pie savām iecerētām krāsām. Deķeļa virspusē (spogulim) liku priekšā atstāt veco ASK nozīmi, izveidojot to kontūrās zvaigznes veidā uz 5 pusēm. Kad pie deķeļu gatavotāja Bujanovera veidoja pirmo deķeļa paraugu, tad tas visiem patika.

Kādam jābūt cirķelim? Šeit arī sanāca daudzi meti un ikviens pūlējās radīt oriģinālāku 4 burtu bez pārtraukuma savijumu V.C.F.A. Vairākus bija iesniedzis arī O.Krauze, bet atceros, ka biju iesniedzis kādus trīs. Beidzot vienojās par pēdējo.

Pēc veciem uzus’iem izvēlējās divas devīzes – “Tautai un tēvijai” un uz V.Žuniņa ieteikuma Amicus optima vitae possessio, tulkots kā “draugs ir labākais dzīves ieguvums”. Tā kā vairākums no bij. ASK buršiem bija lettoņi, tad viņu ieteikums par komanga garantēšanu pie Lettonia’s guva piekrišanu, vēl vairāk tāpēc, ka abiem konventiem ir vienāda ideālistiska uztvere un humanitārs pasaules uzskats. Manā laikā runāja arī par vapeni, kuŗā bija jāieliek jaunā konventa ideja. Neatceros vairs, kas bija autori atsevišķiem vairoga laukumiem un krāsu kombinācijām, bet, ja nemaldos, augšējais kreisais (heraldiski skatot) zelta lauks ar zaļo vaiņagu bija manis ierosināts. Jāatzīst, ka ideja un pats izgrieztais vapenis bija savā ziņā kaut kas jauns. Atmetām pagājušā gadsimta dominējošo bruņinieku ķiveri ar 3 spalvām. Tajā vietā nāca vispār pirmo reizi uz labiem sāniem pagriezta melnas ādas, pauku ķivere, virs kuŗas elegantā locījumā nāca devīžu lenta un noslēgumā 3 krāsu ozola lapas. Augšējā zaļā labā laukā ievietoja 3 zelta skautu lilijas un vairoga apakšējo daļu pārdalīja Latvijas Universitātes galvenās ēkas melns siluets, uz kuŗa novietoja zeltītu cirķeli. Visu vairogu apvija izcilus labā technikā un izdomā apņemts ozola lapu košums. Kad vēlāk, vapeni atklājot, to pirmo reizi ieraudzīju, biju patiesi sajūsmināts, jo tas bija H.Merca meistardarbs.

Par pirmiem šaržētiem ievēlēja: I – V.Žuniņu, II – O.Krauzi un II – K.Nollendorfu. O.Krauze arī bija vienā laikā oldermanis. Ievēlēja arī pārējās amatpersonas. Par notikušo īsumā ziņoju savam Lettonia’s t/l senioram A. Bērziņam, kuŗa nostāja bija ļoti pretimnākoša. Ziņoju arī par savu ciešu līdzdalību k!ta noorganizēšanā.

Taču bez šiem svarīgajiem jautājumiem nāca klāt vēl citi. Bija jāizstrādā statūti iesniegšanai Apgabaltiesā, jāmāca dziesmas, jāizved Zemes tēva kārtība, jāievieš kormāžas stundas, jāiepazīstina ar paukošanu utt. Visu vairs nevarēja izvest privātā burgā, un tāpēc ar 1925. gada rudens sēmestri konvents uzsāka darbību T. Rozes piedāvātā un vadītā 12. skautu pulciņa klubā, garās pagraba telpās zem mēbeļu veikala Ģertrūdes un Kr. Barona ielu stūrī.

Mums arī citas izejas nebija, jo trūka vienkārši naudas. Bet šeit mēs varējām justies netraucēti un attīstīt savu darbību tālāk. Pirmā, t.i., 1925. gada I sēmestrī, nolēma zēnus vēl neuzņemt, jo bija pašiem ar sevi jātiek galā. Iegādāja pirmos rapierus un sākās paukstundas. Iekārta klubā bija ļoti trūcīga, taču tas mūsu labsajūtu netraucēja.

Kāds tad izskatījās pirmais konventa dzīvoklis? Tā bija gara telpa apm. 6 x 20 m., izbalsinātām sienām, ķieģeļu klonu un tumšiem pagraba logiem. Mēbeles bija daži soli, krēsli un galdi. Velvju smagums tomēr mūs nenomāca un neskatoties, ka gar sienām bija piestiprināti dažādi skautu simboli, fotografijas, kopu karodziņi, mezglu paraugi, nometņu skati, skautu nūju rindas, skautisma nodibinātāja ģenerāļa Roberta Baden-Powell’a un ģenerāļa K.Goppera foto attēli un citi skautu dzīves piederumi, mēs bijām pacilāti, jo bijām paši par sevi. Tam laikam tā arī vajadzēja būt, ka tieši skauti deva pirmo pajumti Fraternitas Academica’i.

Kādu dienu manā burgā ieradās svinīgi tērpti 4 studenti teologi: O.Mednis, K.Kociņš, E.Rubenis un K.Būmanis. Viņi jau bija daudz vecāki un cienīgāki un teicās, ka esot dzirdējuši, ka ar manu līdzdalību organizējoties jauns konvents, kuŗā viņi gribētu iestāties. Viņus saistot jaunā konventa ideoloģija un gars, kas esot tuvu viņu uzskatiem. Viņu nodomi bija ļoti nopietni, un ar viņiem jaunais konvents ļoti daudz ieguva. Konvents ar prieku uzņēma viņus savā pulkā, un tie ātri saauga ar pastāvošo kodolu. Pēc tam pie manis griezās bij. Lettonia’s loceklis Raimonds Bebris (1911.II), pulkvedis un dzejnieks, kuŗam kaŗa laikā kaut kādi saites ar Lettonia bija pārtrūkušas un viņš no tās jutās atsvešinājies. Viņš, arī aktīvs skautu vadītājs būdams, gribēja pieslieties Fraternitas Academica’i un tā beidzot par dibinātājiem sanāca 22 locekļi.

Pirmais komeršs notika 1925. gada rudens sēmestrī vēl skautu kluba mītnē, kur bija aicināti arī pārējie vecie ASK burši kā viesi. Man R.Bebra ierašanās bija liels atvieglojums, jo starp dibinātājiem nu jau bija vecs buršs. 1925. gada novembrī jaunais konvents resp. dibinātāji ar pirmo fukšu coetu garantēja Apvienoto korporāciju komānu pie Lettonia’s, ko nolasīja tās t/l seniors A.Plensners, 1922.I. Pēdējā iecēla par kuŗatoriem, ja nemaldos, com!com! P.Kalnozolu un H.Bergu. Lettonia iepazīstināja garantus ar Alus komangu, un sākās biežā viesošanās ar pārējiem konventiem, lai no vienas puses akadēmiķi iepazītos ar pārējiem konventiem, un otras puses – parādītu sevi no vislabākās puses. Bija jāizvēlas cienīgākie, iznesīgākie un labākie. Man vēl tagad žēl Vecā Krampja (O.Krauzes), K.Kociņa un citus, kuŗiem kā uz slīdošās lentas bija jābūt visur klāt, un jāļaujas pacienāties, gribi vai negribi.

Tika jau arī krietni malki samesti un vācu konventos lauzīta mēle.

Liels trūkums bija filistri. Pašiem vēl tādu nevarēja būt, tāpēc bija jāmeklē goda filistri. Ja nemaldos, kā pirmo ieteicu savas Cēsu pilsētas latviešu draudzes mācītāju Arturu Voitkusu, sen., kuŗš labprāt nāca jaunajā konventā. Kā otru aicināju savu brālēnu Leonīdu Slaucītāju, vēlāko Dr.math. un ģeodēzijas profesoru. Aicināju arī savu veco skolotāju no Cēsu L.Ausēja reālskolas, teologu Jāni Ozoliņu, Valkas apriņķa priekšnieku (vēlāko Dzelzceļu policijas priekšnieku) pievienoties Fr.Academica’i, un viņam jaunais konvents 1925.g. 30.novembrī piešķīra krāsas. Viņam bija savs krāsu tēvs un māte. Viņš gan redzams kopējā dibinātāju foto uzņēmumā 1925.g. novembrī, lai gan tāds nebija. Vēlāk 1928. gadā martā dibinājās Filistru biedrība, un filistru skaits ievērojami pieauga.

1925.g. 7. un 12.oktobrī uzņēma pirmos zēnus. Brašais Alfreds Plakans bija pirmais fuksis, un līdz ar viņu uzņēma J.Eicēnu, V.Raudzēnu, J.Salnu un A.Rautenšildu. Ar laiku skautu kluba mītne kļuva neērta un šaura. Konventa turībai pieaugot, nolēma īrēt atsevišķu telpu pagraba restorānā Merķeļa ielā, blakus Cirkam, kur uzņēma otro coetu (1926.I), bet drīzi pēc tam konventa vajadzībām noīrēja pilnīgi privātu dzīvokli I stāvā, dzīvokļu mājā Elizabetes un Antonijas ielu stūrī, kur uzņēma trešo coetu (1926.II). Tomēr šāda bieža pārvietošanās nenāca par labu sadzīvei un radīja traucējumus, kādēļ konvents atzina par vēlamu noīrēt veselu mājiņu, pagaidām tālākā vietā un par pieņemamu cenu – Ādmiņu ielā.

Ar to manas funkcijas izbeidzās un ierados konventā aicināts uz komeršiem un citām svinībām.

Ādmiņu iela bija faktiski labākā savu spēku un spēju pārbaude. Tur tikai īsti visi sāka justies omā un izkopa savu kārtīgu iekšēju dzīvi. Liels balsts bez R.Bebra bija O.Krauze, kuŗš bija konventa īstā dvēsele un dzīvības stimulētājs. Par to Fraternitas Academica konvents viņam var mūžīgi pateikties. Atceros tās jaukās stundas, kuŗas man bija lemtas pavadīt kopā ar saviem mīļiem draugiem akadēmiķiem. Sirsnība un jautrība sprēgāja katrā brīdī, un jutu sirdī patiesi lielu gandarījumu. Cik jauki skanēja pēc plkst. 12 naktī un restaurācijas dienās daudzkārt K. Rudzīša diriģētās “Es ar Līzi sarunāju” un “Melniem matiem meitiņa”…

1926.gada rudens sēmestrī Fraternitas Academica pārvietojās blakus Lettgalia’i un īrēja skaistu dzīvokli Elizabetes un Antonijas ielu stūrī. Tur kādā komeršā visi vecie ASK burši, skaitā 7: T.Baltpurviņš, J.Dombrovskis, K.Dzirkalis, P.Sļetovs, A.Vējš, V.Voits un V.Zaķītis dāvināja 3 komerša rapierus ar gravējumu kurvjos, lai apliecinātu savas simpātijas un sakarus ar Fraternitas Academica pirmsākumiem.

1927.gada 8.novembrī Fraternitas Academica tika uzņemta kā pilntiesīga locekle P!K!.

Ar šo mans atmiņu stāstījums beidzas, jo par Fraternitas Academica gaitām, sākot ar korporācijas dzīvokli Ādmiņu ielā, laika biedri zina vairāk stāstīt kā es. Taču ar lielu prieku un atzinību vērtēju Fraternitas Academica uzmanību, aicinot mani svētkos un komeršos, lai atkal pabūtu kopā senā līksmībā un pašķirstītu atmiņu lapas. Ja salīdzinu pašreizējo Fraternitas Academica nostāju un labo vārdu, tad atzīšos, ka neesmu tajā vīlies. Tie paši cēlie ideāli un devīzes kā sākumā ir spēkā, un ar savu centību un kopā turēšanos akadēmiķi ir skaists un jauks zieds visu buršu košā vaiņagā. Fraternitas Academica’s savā laikā izstrādātie mērķi bija: pulcināt ap sevi studentus akadēmiskās dzīves izkopšanai, attīstīt tiem goda prātu, pienākumu un tikumības apziņu, piekopt atturību, veicināt zinātnes, literātūras, mākslas un sporta attīstību, pabalstīt morāliski un materiāli korporācijas locekļus studiju laikā un arī pēc tam, tādā veidā izaudzinot krietnus un stiprus pilsoņus, lai tie varētu ņemt aktīvu dalību un būt lietderīgi pilsoņi Latvijas valsts kulturālā un sabiedriskā dzīvē.

Lai Dievs palīdz arī turpmāk šos mērķus īstenot!

* Rakstā ir veikti daži redakcionāli labojumi un faktu precizējumi.
M!Z!Z! nr.3, III 1954. Fil! K.Dzirkalis, lett.,
M!Z!Z! nr.10, 1965./66. Fil! K.Dzirkalis, lett. Papildinājumi un labojumi., -26.-27.lpp.